Jaunas albumu recenzijas! (0)

Autumnia - o’Funeralia 2009

Projekts no Ukrainas Autumnia mums piedāvā skumju mūziku albūmā o’Funeralia. Sākotnēji, paņemto rokās CD gribas to nolikt vietā, jo viss, ko mēs redzam, ir absolūta funeral doom klišeja. Līdz ar to, varam iedomāties, kas mūs sagaida tad, kad CD ieliksim atskaņotājā. Tik tiešām, pirmā kompozīcija ir neizturama un samērā nebaudāma. Tāpēc, ņemam CD ārā no atskaņotāja... pagaidiet, kas tas? Ja esam pārdzīvojuši pirmās dziesmas stīvo noskaņu, mūs sagaida patiešām atmosfēriski bagātas kompozīcijas, kuras ideāli iederas vientulīgu vakara pārdomu muzikālajam fonam. Daudz melodijas, daudz depresijas. Laiku pa laikam visu atsvaidzina savdabīgs, tīrs vokāls, un tā jau ir vērtība, jo reti kurš funeral doom’a ietvaros izmanto dziedošus, gandrīz vai operas līmeņa vokālus. Šajā ziņā, nekas nav pārspīlēts, tāpēc tas ir baudāms un spēj piesaistīt uzmanību. Lūdzu, neļaujieties pirmajam iespaidam Autumnia gadījumā! Tas nekas, ka albūma noformējums ir klišeja. Tas nekas, ka pirmās 10 albūma minūtes ir murgs. Kad to visu pārcietīsim, mūs sagaida skaistas melodijas un noskaņas, kuras šo priekšstatu var manāmi uzlabot. Give it a try!

7.5/10

E.

Alley – The Weed 2008

Ir bezgala jauki, kad rodas kāda grupa, kas spēj sev radīt sekotāju pulkus. Līdz zināmai robežai, ir jauki arī tas, ka daži no sekotājiem attīsta, izkopj un interpretē savu elku mūziku paši savā personīgajā daiļradē. Ietekmes ir laba lieta, jo tās var sekmēt jaunradi un dažādu atšķirīgu elementu sintēzi, lai rastos gluži jauni darbi. Problēmas sākas tad, kad sāk pietrūkt interpretācijas un sākas klaja kopēšana. Es esmu dzirdējis daudzas grupas, kuras lielākā vai mazākā mērā kopē savus elkus. Tomēr, viņiem par labu jāsaka tas, ka šī kopēšana lielākajā daļā gadījumu ir tikai mācīšanās kā kaut ko izdarīt, tā drīzāk ir iešana pa gludu ceļu, lai gluži vienkārši iemācītos staigāt, un īstajā brīdī varētu sākt skriet. Tāpat, neesmu dzirdējis grupu, kas savus elkus kopētu simtprocentīgi, nolaižoties līdz pat tādam absurdam, kā pilnīga stila kopēšana līdz pat dziesmu struktūras un uzbūves adoptēšanai. Jā, ir sastopami gadījumi, kad nokopē gandrīz visu, pat struktūru, tomēr tik un tā saglabājas kaut kas no paša kopētāja, saglabājas viņa interpretācija, atšķirīgi uzsvari, atšķirīga noskaņa it kā vienam un tam pašam motīvam, kas ticis pārkopēts.

Visa mana pasaule sabruka brīdī, kad klausījos Alley albūmu The Weed. Es tik tiešām nezināju, ka eksistē tādi Mikaela Akerfelda kloni, miniakerfeldi, kuri dara visu, lai pasaulē būtu otrs Opeth. Ok, ne tik izsmalcināts, bet tomēr miniOpeth točna. Visa tā runāšana par kopēšanas plusiem un mīnusiem augstāk neattiecas uz šo grupu. Alley ir kas unikāls savā kategorijā. Tas ir kopējamais aparāts mūziķu izskatā. Es neko sliktu nevaru teikt par viņu personīgo profesionalitāti vai par ieraksta kvalitāti. Tomēr viss tas sabrūk brīdī, kad atklājas, ka atskaņotājā tomēr ir iebāzts Alley, nevis Opeth. Es izvēlētos klausīties īsto Opeth. Kāpēc? Original’s always the best; mums tāpēc nav jāklausās kloni. Tā kā Alley ideja un koncepts ir garām. Neapšaubāmi, būtu interesanti paklausīties kvalitatīvu Opeth interpretāciju, ar citu ietekmju inkorporēšanu – varbūt, mums rastos kas oriģināls, savdabīgs, dzīvotspējīgs? Diemžēl Alley ir nekas vairāk kā plaģiāts, un Mikaelam Akerfeldam vajadzētu piestādīt krievu puikām rēķinu par autortiesībām.

0/0

E.

EA – II 2009

Jautāšu maniem muzikālajiem draugiem, kuriem patīk iedziļināties mūzikā, bieži vien domās radot kādus tēlus vai notikumus mūzikas iespaidā: kādai būtu jābūt tai muzikālajai interpretācijai, kas vislabāk raksturotu sen nebūtībā aizgājušu civilizāciju, tās rēgu un atbalsis mūsdienu pasaulē? Prātā nāk domas par abstraktu dooma un ambientās mūzikas savienojumu, kur smagnējas un monotonas ģitāras partijas mijas ar visdažādākajiem sampliem, radot smagu, mistisku un pirmatnēju noskaņu, it kā uz klausītāja pleciem gulētu senu tempļu vai monumentu smagums. Grupa EA visnotaļ atbilstu šādam aprakstam, ja vien tā nespēlētu samērā standartizētu funeral doom ar minimālām ambient atkāpēm, kas nemaz nerada ilūziju par senām civilizācijām, drupām, kultūrām, tempļiem, u.t.t. Klausoties EA, savā iztēlē netieku nekur tālāk par vienkāršiem pilsētas kapiem un pāris diletantiem mūziķiem, kuri tajos tusēdamies iedomājas sevi esam spējīgus radīt kaut ko citādu, patiesi mistisku un monumentālu. Piedodiet, bet ja mēs izvirzām sev tik augstus standartus kā senatnes muzikālā interpretācija, mēs nevaram aprobežoties ar vienkāršu funeral doom, mums ir nepieciešamība tiekties pēc kā vairāk, kas šajā gadījumā būtu daudzveidīgāks skanējums, jo kapu noskaņa viena pati nebūt nespēj uzrunāt klausītāju, kas mūzikā meklē prātā vizualizējamus tēlus un vietas. Es nedomāju, ka EA ar to tiek galā. Protams, tā ir viņu pašu interpretācija, tomēr man kā kritiķim rodas pavisam cits priekšstats. Tas šoreiz ir izteikts gaumes jautājums, tāpēc atstāšu albūmu bez novērtējuma punktos. Galējo vērtējumu ieliks klausītājs, kurš šo disku iegādāsies. Lai nu kā, mani EA piedāvātā mūzika un tajā ieliktā interpretācija nebūt nevedina uz domām par senām civilizācijām, kur nu vēl par to vizualizāciju.

Bez vērtējuma.

E.

Revelations of Rain – Revelations of Rain 2009

Šis ir otrais pēc skaita krievu funeral doom metal grupas Revelations of Rain (Otkrovenije Dožģa) studijas albūms. Skanējuma ziņā tas ir palicis smagnējāks, netīrāks, vairāk tendēts uz funeral doom niknāko pusi, dažviet inkorporējot death/doom elementus, vairāk vai mazāk atmetot majestātisko melodismu. RoR iet līdzi laikam savā mūzikas žanrā, un kalpo par kārtējo apstiprinājumu tam, ka funeral doom ir izkonkurējis death/doom metal no depresīvās metālmūzikas. Taču, par cik nekas šajā pasaulē nepastāv mūžīgi, situācija kādu dienu var izmainīties, jo lielākā daļa funeral grupu skan viena otrai līdzīgi, zaudējot stila garšu. RoR šajā gadījumā veiksmīgi balansē uz naža asmens.

Pašu albūmu raksturo netīra skaņa, kas no vienas puses ir albūma pluss, taču no otras – mīnuss. Netīrā skaņa piedod visam dzīvāku, daudz tiešāku skanējumu, liekot mūzikai būt daudz tuvāk klausītājam. Tomēr, ir vietas, kur šī netīrība traucē saklausīt nianses, un dēļ tā padara albūmu grūtāk uztveramu. Prasītos nedaudz tīrāks skanējums, bet kopumā ideja nav slikta. Pašas dziesmas ir diezgan mokošas kompozīcijas, kurās ir maz vietas jebkam citam, kā vien pāri malām līstošai depresijai. Nezinu, bet kaut kādā mērā šis albūms liekas ļoti saistīts ar visai ikdienišķām lietām, atspoguļojot traģēdijas klātesamību un ienākšanu cilvēku dzīvēs caur fiziskās un psihiskās veselības problēmām. Uz šādām domām mani uzvedināja albūma vāciņā esošā bilde ar gultā gulošu cilvēku, kurš acīmredzami ir bijis slims, un tagad ir nomiris, ar atvērtu grāmatu uz krūtīm. Tā nav stilizēta bilde ar majestātisku mironi baldahīna gultā, ko apstāv tikpat majestātiski un drūmi pavadītāji. Tā ir ikdienišķa, uz parasta padomju dīvāna guloša cilvēka reminiscence, apsegta ar parastu rūtainu pledu. Īstā nāves seja, īstais mirklis, kad savā vientulībā mēs aizejam no šīs nevienam nevajadzīgās eksistences pretī kaut kam, ko mēs nevaram citiem izstāstīt.

8/10

E.

Wine from Tears – Through the Eyes of a Mad 2009

Wine from Tears, grupa no Krievijas, mums piedāvā melanholisku un melodisku gothic/doom metal savā jaunākajā studijas veikumā Through the Eyes of a Mad. Pēdējo gadu laikā Krievijā radītais doom metal ir uzņēmis labus apgriezienus, un šīs mūzikas skatuve tur ir sākusi veidot pavisam vērā ņemamus pamatus. Wine from Tears ir viena no tām grupām, kura var lepoties ar labu ieraksta kvalitāti, perfektu CD noformējumu un patīkamu mūziku, tādā veidā reprezentējot Krievijas doom’a skatuves labāko daļu.

Kas jaunajā albūmā ir pozitīvs? Pirmkārt, jau pati skaņas kvalitāte un noformējums. Viss ir panākts ļoti patīkams, nekas negriežas ausīs. Pati mūzika ir salīdzinoši viegla, ēteriska un ļoti melanholiska. Grupa spēj piesaistīt interesi un spēj to arī noturēt, ja vien klausītājs patiešām ciena doom metal melodisko pusi. Wine from Tears nav smagnēja vai jebkādā mērā brutāli skanoša doom grupa, kura klausītāju lēni nožņaudz vai aprok zem dzelžainas skaņas sienas, tomēr kopējā skanējumā vietām uzpeld nedaudz izteiktāki death metal elementi, kuri atsvaidzina nemitīgo melodijas straumi.

Kādas ietekmes mēs varam atrast albūmā? Kopējais skanējums ir kaut kas līdzīgs Saturnus, Paradise Lost un daļēji My Dying Bride daiļradei, no pēdējiem aizņemoties viņu agrāko laiku daudz izteiktākos death elementus.

Visbeidzot, kritika. Neapšaubāmi, Through the Eyes of a Mad ir labs albūms, tomēr tā problēmas sākas tieši nosaukumā. Visa albūma garumā nerodas ne mazākais iespaids, ka vīzija, ko mums uzbur grupa, nāktu no psihopāta redzes punkta. Viss ir pārāk loģisks, pārāk sakārtots un pārāk melodisks, kas nekādi neliecina par kaut vai vismazākajām vājprāta pazīmēm. Albūmu visdrīzāk vajadzēja saukt par Through the Eyes of a Sad, nevis Mad. Otra lieta, kam jāpievērš uzmanība, ir pārāk maigā albūma noskaņa, kas jau ilgus gadus moka neskaitāmas doom grupas visā pasaulē. Varbūt stila izpratnes ir dažādas, tomēr doom’a dziļākās idejas šāda pieeja neatspoguļo, tāpēc visprecīzāk grupas stilu apzīmētu tieši gothic/doom. Treškārt, kritika vēršas pret pārāk neizkopto ietekmju sintēzi, kas vietām mijas ar plaģiātismu. Lai nerastos pārpratumi un mūžīgā vaimanāšana par oriģinalitātes trūkumu – mūsdienās oriģinālas lietas radīt ir grūti, divritenis ir jau sen kā izdomāts. Un, pat ja kāds rada ko oriģinālu, bieži vien tas ir ļoti nebaudāms materiāls. Visa sāls slēpjas dažādu ietekmju harmoniskā sintēzē, un ja izdodas panākt kādu savu stilu raksturojošu elementu iekļaušanu, tad mums ir kārtējā labā un sirdī paliekošā grupa. Wine from Tears pārāk neorganiski sapludina savas ietekmes, kas nerada nemazāko pārsteiguma momentu. Vietām, klaji tiek kopēta solo spēlēšanas maniere, konkrētāk G. Makintoša no Paradise Lost stils. Tas var radīt nelabu priekšstatu no prasīgu klausītāju puses.

Rezumējot – albūms ir izdevies, un ne pārāk prasīgam, gothic/doom cienītājam tīkams materiāls, kas neatstās vienaldzīgu ar savu melodisko skanējumu. Prasīgākam klausītājam šis albūms varētu likties garlaicīgs un ne pietiekoši izstrādāts no ietekmju sintēzes viedokļa. Taču, jebkurā gadījumā, varam Wine from Tears apsveikt ar kvalitatīvu albūmu, un novēlēt viņiem iet tikai tālāk, izkopjot savu mūziku un tās radīšanas manieri.

7/10

E.

The Morningside – The Wind, The Trees and The Shadows of The Past 2007

Kad šis ieraksts nonāca manās rokās, noliku to maliņā, jo tā noformējums ir necils, un nekādā veidā neatspoguļo to, ka grupa, kurai šis ieraksts pieder, pārstāv smago mūziku. Viss mainījās tajā brīdī, kad CD nonāca atskaņotājā. Klausītāja priekšā no pieticīgi noformētā albūma izplūst patiešām lieliskas skaņas. Ēterisks doom metāls ar black metal vokālu. Ļoti tīkamas melodijas un ideāls dziesmu temps – ne par ātru, ne par lēnu. Zināmā mērā, varam vilkt paralēles ar agrāko laiku Katatonia skanējumu, kam pievienota mūsdienu Paradise Lost garšviela ar pavisam nelielu Anathema devu. Ļoti patīkams, salīdzinoši viegls albūms, ja neskaita vokālista apsēstību ar black metal vokālu. Pie pozitīvā jāmin arī tas, ka neskatoties uz krievu grupām raksturīgo pārsātināto un neglābjami uzbāzīgo melodismu, The Morningside ir izdevies to padarīt patiešām baudāmu un ļoti organiski iesaistītu visā viņu mūzikā. Pats albūms ir konceptuāls, un satur trīs meditatīvas kompozīcijas, kuras ievada intro, un noslēdz outro. To nosaukumi ir skaidri, ja palūkojamies kā sauc pašu albūmu. Tās ir meditācijas par dabas tematiku, un šeit gribu izdarīt nelielu atkāpi, un atgriezties pie vienas no manām vecākām recenzijām par grupu Raventale, par kuru zināmā portālā tika diskutēts gana daudz. Runa gāja par manu attieksmi pret pārmērīgu dabas norišu attēlošanu mūzikā, kā rezultātā daži manu recenziju uztvēra kā muļķīgu un aizvainojošu. Lai padarītu visas lietas saprotamas – ir mākslinieki, kuri šo tēmu apspēlē nebaudāmi, ieslīgstot manierisma galējībās. Un, ir mākslinieki, kas ar šo uzdevumu tiek galā ideāli, uzburot patiešām skaistas muzikālās ainavas. The Morningside pieder pie šiem pēdējiem māksliniekiem. Katram klausītājam, protams, ir savi kvalitātes standarti, bet..

Lai nu kā, iesaku visiem noteikti pievērst uzmanību The Morningside daiļradei, kas, iespējams, vēl sevī slēpj daudz laba materiāla.

8/10

E.